Vjetnama 4 - Ar velosipēdiem pa Vjetnamu
Nākamajā dienā mēs beidzot sākām mīt pedāļus kā pieklājas, proti — šturmēt zvērīgu kalnu pāreju. Nobraucām mēs
65 km, no tiem uz augšu — 1400 metrus, un tas mums aizņēma 10 stundas. Jāsaka, ka braucām ļoti, ļoti nesteidzīgi, taisījām daudz paužu un vienkārši apstājāmies dažādu iemeslu dēļ, piemēram, lai pafotografētu. Kas attiecas uz pēdējo, es nolēmu fotogrāfijas tomēr apstrādāt, bet mēreni, lai nevienam neapniktu.
Interesants klinšu veidojums
[vairāk]
Klints formas dēļ atgādina Arizonu, gleznaini
Klints
Izžuvusi terase, pa kreisi meliorācijas tekne
Šai brīnišķīgajai klintij mēs braucām apkārt, tāpēc ilgi par to priecājāmies
Kazas
Atkal kaut ko ved
Tā viņas var rukāt augām dienām no vietas
Zāle
Mēs te uzrāpāmies
Nav man īsti ko daudz uzrakstīt, izņemot to, ka ceļš uz pāreju bija ar lielu slīpumu, un mīt pedāļus man bija grūti, lai gan esmu nesliktā formā. Bet tā kā taisījām daudz apstāšanos, sanāca ciešami, bez tām tas jau būtu tuvu spēju robežai. Tomēr praktiski visu laiku es miju pedāļus, ar kājām gāju, man liekas, tikai 1 reizi.
Vadi ir visuresoši, pauguri arī
Tūristus vulgaris
Te mēs sastapām garlaicīgus tūristus (un ne reizi vien), kuri kalnā uzbrauca ar busiņu, bet uz leju jau ripoja ar ričukiem. Sūtu viņiem nicinājuma starus.
Vēl augstāk, vēl!
Dedzina sauso, vienreiz kaut ko tādu redzēju
Kalni, kalni
Elektrostacija
Upe iepakota caurulē, apmēram tā. Mēs apstājāmies turpat blakus un iekodām, turklāt mums jau bija mazliet par maz ūdens, jo šādos kalnos bodīšu tomēr nav. Cilvēki, protams, ir, bet mēs taču nedzērām ūdeni, kas nebūtu pudelēs.
Ciemats nogāzē
Ceļš
Upe
Upe (panorāma)
Viņi blenza uz mums, bet mēs uz viņiem. Visnotaļ auglīgi.
Ceļš bez seguma ir +100 pie gleznainuma
Lai gan tāpat visapkārt skaistums
Zīme vieš cerības, ripojam lejā paši no sevis
Viena no neticamajām un satriecošajām ielejām
Protams, kad tu jau pusi dienas ellīgā karstumā esi minies, ir grūti izbaudīt ainavu, bet atmiņā tomēr iespiedās.
Govs
Būvē
Sēta simpātiska, mijas melnas un baltas kārtis
Frizieri te neiespringst, tāpat kā visi pārējie
Neliela pilsēta
Mēs meklējām viesnīcu un ilgi skaidrojāmies ar tanti uz pirkstiem, taču viņa nebija gatava izmitināt trīs. Ja mēs būtu bijuši uzstājīgāki, droši vien būtu atraduši naktsmītni, bet nolēmām mīt tālāk līdz nedaudz lielākai pilsētai, kurai vajadzēja būt netālu.
Pamināmies tālāk
Deg
Pauguri un ceļš
Lūk, šāda zīme par bērniem, figūras diezgan dīvainas formas
Pilsētā mēs ieradāmies jau tad, kad sāka satumst, bet viesnīcu atradām bez īpašām pūlēm ar bļāvienu "Hotel" un pie auss saliktu plaukstiņu palīdzību. Viesnīcā es nedaudz pakaulējos, nometot cenu no 250 līdz 210 tūkstošiem par diviem numuriņiem, tas ir, mēs samaksājām apmēram 10 dolārus par 3 cilvēkiem. Patīkams pārsteigums bija tas, ka numuriņi bija salīdzinoši labi, ar kondicionieri.
Tualete pašaura
Ventilators piedevām kondicionierim. Un teļuks arī.
Baldahīns, protams
Zakuska
No augšas uz leju: asa kukurūza a-la sausiņi pie alus, kūpināta vista, un noslēpumaina zakuska, kas ir visur dienvidos, bet nekur nav Hanojā. Vispār mūs atrunāja šo pirkt: kā Tui, tā arī laipnie pārdevēji (ieteica labāk augļus, bet no uzkodām ar žestiem rādīja slimu vēderu), bet man gribējās arī vietējās kaitīgās uzkodas pagaršot. Viss iepatikās, it īpaši kukurūza un pēdējais štrunts fotogrāfijā. Līdzīgu kukurūzu es nopirku Hanojā, bet ak vai, par kārtu mazāk asu. Tas, kas fotogrāfijā apakšā, laikam jaunais bambuss, un par spīti visām pūlēm, Hanojā es to atrast nevarēju.
Buda
Ūdens ledusskapī arī pa 10 tūkst.
Bet šis jau ir ūdens ēdnīcā
To mēs pasūtījām ēdnīcā, jo neko citu nezinājām
Vakarā mēs gājām no ēdnīcas uz galveno ielu paēst, atvērtas bija tikai pāris ēdnīcas. Šī bija mūsu pirmā pieredze pusdienot tādā iestādījumā, taču ēst visi tik ļoti gribēja, ka neiebilda. Es neesmu izvēlīgs, un ar kuņģi problēmu nebija, biju gatavs tādā iet jau sen.
Šis ir Hjēns (Hien), pavārs un ēdnīcas īpašnieks
Hien ar lepnumu atnesa un parādīja man burtnīcu, kur, cik varēju saprast, bija ierakstītas viņa atzīmes no kulinārijas skolas vai kaut kā tamlīdzīga. Ēdieni tur bija gluži nopietni: visāda tur franču virtuve, tiramisu un citi. Acīmredzot, čalis gribēja parādīt, ka nav ar pirkstu taisīts, un arī kaut ko prot, taču tādā čuhņā diez vai kāds var novērtēt viņa talantus, izņemot mūs, baltos cilvēkus. Tā ir daļa no tās attieksmes, par kuru es jau runāju: no vienas puses, vjetnamieši nejūtas kā nekādi lohi, bet no otras — mēs viņiem kaut kādā ziņā tomēr esam cita klase, baltie pilsētas eiropieši.
Tabaka
Kā jūs atceraties, es jau minēju, kā Hanojā cilvēki tējnīcā smēķēja kaut ko no milzīgām pīpēm. Kas tas bija, saprast grūti, bet loģiski, ka tabaka, jo par narkotikām pienākas nāvessods. (Lai gan tas tiek īpaši stingri ievērots). Protams, ar vjetnamiešu draudzīgumu, piedāvāt uzpīpēt — tas ir kā tēju ieliet. Bet ēdnīcā es nepīpēju, kaut kā negribējās, es vispār neesmu cienītājs maitāt plaušas. Tā vietā es gāju meklēt SD karti fočikam. Tas nebija viegli: fočikus vjetnamieši neizmanto, tikai telefonus, un kā izskatās SD karte, neviens nezina. Man vajadzēja nelielu mentālo piepūli, lai saprastu, ka jāprasa ir SD adapteris un microSD formāta karte mobilajiem telefoniem. Karte atradās ātri, viena uz 2 GB un cik uziet uz 1 GB, bet caur adapteri fočikā tā nestrādāja. Par laimi, pārdevējam atradās kompis un karšu lasītājs, tāpēc es vienkārši pārmetu vecās bildes uz jaunajām kartēm, bet veco ieliku atpakaļ fočikā. Karte uz 2 GB, man liekas, maksāja 10 dolārus, bet uz 1 — 7.5.
Lūk arī tā, kārotā truba
Lūk, SD karšu pārdevējs vārdā Čons (Cuong)
Nepaspēju es atgriezties viesnīcā, un tur jau jautrība pilnā sparā
Visi gribēja uzpīpēt tā, lai es viņus nofočēju
Mani pierunāt nevajag
Beigu beigās arī pats padevos ažiotāžai. Pa labi — viesnīcas pārvaldnieks vārdā Kvits (Quyet), viņa sievu sauca Taņa (Thanh)
Līdz šim brīdim nesaprotu, ko es tur pīpēju
Kopumā esmu pārliecināts, ka tā tomēr bija tabaka, bet pa galvu dod pamatīgi. Acīmredzot, visa vaina ir baismīgajā daudzumā. Pāriet gan ļoti ātri, pēc kādām 5-10 minūtēm. Smēķēšanas process, starp citu, norit aizraujoši: vispirms ievelc dūmus iekšā, pēc tam drusku pūt uz āru, lai degošie pelni iekristu spainī ar ūdeni, un tad jau vari ievilkt kā nākas.
Kurš sapīpējies? Es sapīpējies?
Labi, ka vismaz tēja bija, ko uzdzert
Interesanti fakti: neskatoties uz to, ka viesnīca pieklājīga, tieši foajē stāv kastes ar limonādēm. Bet lūk, alko stāv aiz stikla zem atslēgas. Odi, starp citu, šajā pilsētā arī parādījās, un meitenes viesnīcā (pārvaldnieka bērni) slaktēja viņus ar elektrisko raketi ar specefektiem.
Sakiet man, eksperti, vai tā ir tabaka?
Ir arī frants uzvalkā
Un ir arī vecis ķiverē
Viņš jau iepriekš saņem skatītāju simpātiju balvu. Viņš taču ir ķiverē!
Tabakas narkoindustrijas nepievilcīgā puse — spainis, kurā met pelnus
Kokosriekstu īrisi
Kokosriekstu īrisi izraisa atkarību kā nekas cits. Es atvedu pagaršošanai, bet apriju pats, nevarēju noturēties. Vēl joprojām bēdājos. Interesanti, ka iekšā tās vispirms ir ietītas baltā papīrā, bet pēc tam vēl arī iesaiņojumā. Papīrs pielīp pie svelmē izkusušā īrisa, un noplēst to nav iespējams. Tā nu arī nācās ēst ar visu papīru, pārāk jau liels kārdinājums. Tikai pēc ierašanās Latvijā es izlasīju, ka šis papīrs ir no rīsiem, proti, vienkārši plāna rīsu miltu kārtiņa, un tāpēc ir pilnīgi ēdams.
P.S. Ja kāds brauks uz Vjetnamu, atvediet pa draugam pāris kastes. Un bambusu ar garšvielām arī atvediet.